1965. gada Otrā Vatikāna koncila ķecerīgā deklarācija:

 

 

PAZIŅOJUMS

CILVĒKA DIGNITATIS HUMANAE

PAR RELIĢISKO BRĪVĪBU

 

CILVĒKA UN KOPIENU TIESĪBAS
UZ SOCIĀLO UN PILSOŅU BRĪVĪBU RELIĢISKĀS LIETĀS

1. Mūsu laika cilvēki arvien vairāk apzinās cilvēka personas cieņu, un pieaug to cilvēku skaits, kuri pieprasa, lai cilvēki savās darbībās baudītu un izmantotu savu atbildīgo spriedumu un brīvību, vadoties pēc pienākuma apziņas, nevis piespiešanas. Viņi arī aicina juridiski ierobežot publisko varu, lai netiktu pārmērīgi ierobežota taisnīgas brīvības joma, gan indivīdam, gan apvienībām. Šī prasība pēc brīvības cilvēku sabiedrībā galvenokārt attiecas uz cilvēka gara labumiem, īpaši tiem, kas attiecas uz reliģijas brīvu praktizēšanu sabiedrībā. Rūpīgi ievērojot šīs prāta vēlmes un cenšoties apliecināt, cik ļoti tās atbilst patiesībai un taisnīgumam, šis Vatikāna koncils pēta svēto tradīciju un Baznīcas mācību, izceļot jaunas lietas, vienmēr saskaņā ar senajām.

Pirmkārt, svētais koncils apliecina, ka Dievs cilvēcei ir atklājis ceļu, kā, kalpojot Viņam, cilvēki var tikt glābti un atrast laimi Kristū. Mēs ticam, ka šī vienīgā patiesā reliģija pastāv katoļu un apustuliskajā Baznīcā, kurai Kungs Jēzus uzticēja misiju to izplatīt visiem cilvēkiem, sacīdams apustuļiem: "Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, kristīdami tās Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, mācīdami tām turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis" (Mt 28, 19-20). Savukārt visiem cilvēkiem ir pienākums meklēt patiesību, īpaši par Dievu un Viņa Baznīcu, un, kad viņi to ir iepazinuši, pieņemt un praktizēt to.

Svētais Koncils arī atzīst, ka šie pienākumi ietekmē un saista cilvēku sirdsapziņas, un ka patiesība sevi uzspiež tikai ar pašas patiesības spēku, kas maigi, bet spēcīgi iekļūst dvēselēs. Tā kā reliģiskā brīvība, kas cilvēkiem nepieciešama, lai izpildītu savu pienākumu pielūgt Dievu, attiecas uz imunitāti pret piespiešanu pilsoniskajā sabiedrībā, tas neskar tradicionālo katoļu doktrīnu par indivīdu un sabiedrību morālo pienākumu pret patieso reliģiju un vienīgo Kristus Baznīcu. Turklāt, pievēršoties šai reliģiskajai patiesībai, Svētais Koncils vēlas attīstīt neseno pāvestu doktrīnu par cilvēka neaizskaramajām tiesībām un sabiedrības tiesisko kārtību.

I NODAĻA

VISPĀRĒJS JĒDZIENS PAR RELIĢISKO BRĪVĪBU

Reliģiskās brīvības objekts un pamats

2. Šis Vatikāna koncils pasludina, ka cilvēkam ir tiesības uz reliģisko brīvību. Šī brīvība izpaužas faktā, ka visiem cilvēkiem jābūt imūniem pret piespiešanu, vai tā būtu no indivīdu, sociālo grupu vai jebkuras cilvēku varas puses, tādā veidā, ka reliģiskos jautājumos neviens netiek spiests rīkoties pret savu sirdsapziņu, kā arī nevienam netiek liegts rīkoties saskaņā ar to, privāti vai publiski, vienatnē vai kopā ar citiem, ievērojot pienācīgas robežas. Tas tālāk pasludina, ka tiesības uz reliģisko brīvību patiesi balstās uz cilvēka personas cieņu, kā to saprot atklātais Dieva vārds un pats dabiskais saprāts. Šīs cilvēka personas tiesības uz reliģisko brīvību ir jāatzīst sabiedrības tiesību sistēmā, lai tās kļūtu par pilsoniskām tiesībām.

Visi cilvēki, pateicoties savai iedzimtajai personības cieņai – tas ir, apveltīti ar saprātu un brīvu gribu, un tādējādi bagātināti ar personīgo atbildību – pēc savas dabas ir spiesti un morāli spiesti meklēt patiesību, īpaši to, kas attiecas uz reliģiju. Viņiem ir arī pienākums pieņemt zināmo patiesību un sakārtot visu savu dzīvi atbilstoši tās prasībām. Taču cilvēki nevar izpildīt šo pienākumu atbilstoši savai dabai, ja vien viņiem nav gan psiholoģiskas brīvības, gan imunitātes pret ārēju spaidu. Līdz ar to tiesības uz reliģijas brīvību nav balstītas uz personas subjektīvo noslieci, bet gan uz pašu tās dabu. Tāpēc tiesības uz šo imunitāti saglabājas pat tiem, kas nepilda pienākumu meklēt un ievērot patiesību, un to īstenošanu, ja vien tiek uzturēta taisnīga sabiedriskā kārtība, nevar kavēt.

Reliģiskā brīvība un cilvēka saikne ar Dievu

3. Tas viss kļūst vēl skaidrāks tiem, kas uzskata, ka cilvēka dzīves augstākā norma ir tas pats dievišķais likums – mūžīgs, objektīvs un universāls –, ar kuru Dievs saskaņā ar savas gudrības un mīlestības nodomu kārto, vada un pārvalda pasauli un cilvēku kopienas ceļus. Dievs padara cilvēci par šī likuma līdzdalībnieku, lai ar dievišķās Providences maigo rīcību mēs arvien vairāk iepazītu nemainīgo patiesību. Tāpēc ikvienam ir pienākums un līdz ar to arī tiesības meklēt patiesību reliģiskos jautājumos, lai, izmantojot atbilstošus līdzekļus, apdomīgi veidotu taisnīgus un patiesus sirdsapziņas spriedumus.

Tagad patiesība ir jāmeklē veidā, kas atbilst cilvēka personas cieņai un viņa sociālajai dabai, tas ir, ar brīvas izpētes palīdzību, izmantojot mācības vai izglītību, komunikāciju un dialogu, ar kuru palīdzību daži izskaidro citiem patiesību, ko viņi ir atraduši vai uzskata, ka ir atraduši, lai palīdzētu viens otram patiesības meklējumos; un, kad tā ir zināma, tā ir stingri jāpieņem ar personisku piekrišanu.

Cilvēks uztver un atpazīst dievišķā likuma diktātu caur savu sirdsapziņu; sirdsapziņu, kurai viņam ir pienākums uzticīgi sekot visās savās darbībās, lai sasniegtu Dievu, kas ir viņa mērķis. Tāpēc viņu nevar piespiest rīkoties pretēji savai sirdsapziņai. Viņam nevar arī liegt rīkoties saskaņā ar savu sirdsapziņu, it īpaši reliģiskos jautājumos. Jo reliģijas praktizēšana pēc savas būtības galvenokārt sastāv no brīvprātīgām un brīvām iekšējām darbībām, ar kurām cilvēks ir tieši saistīts ar Dievu: šāda veida darbības nevar pavēlēt vai aizliegt tikai cilvēciska autoritāte. Un pati cilvēka sociālā daba prasa, lai viņš ārēji paustu savas iekšējās reliģiskās darbības, lai viņš sazinātos ar citiem reliģiskos jautājumos, lai viņš kopienas veidā atzītu savu reliģiju.

Tāpēc tas ir apvainojums cilvēkam un kārtībai, ko Dievs ir nodibinājis cilvēkiem, ja, saglabājot taisnīgu sabiedrisko kārtību, cilvēkam tiek liegta brīva reliģijas praktizēšana sabiedrībā.

Turklāt reliģiskās darbības, caur kurām cilvēki, balstoties uz savām dziļākajām pārliecībām, privāti un publiski attiecas uz Dievu, pēc savas būtības pārsniedz zemes un laicīgo kārtību. Līdz ar to laicīgajai varai, kuras patiesais mērķis ir aizsargāt kopējo labumu laikā, ir jāatzīst un jāveicina savu pilsoņu reliģiskā dzīve; tomēr tā pārsniedz savu varu, ja mēģina vadīt vai kavēt reliģiskās darbības.

Reliģisko kopienu brīvība

4. Brīvība jeb imunitāte no piespiešanas reliģiskos jautājumos, kas pieder indivīdiem, ir jāatzīst arī tad, kad tie rīkojas kolektīvi. Jo gan cilvēces, gan pašas reliģijas sociālā daba prasa reliģiskas kopienas.

Šīm kopienām, ja vien netiek pārkāptas sabiedriskās kārtības taisnīgās prasības, ir tiesības uz imunitāti pārvaldīt sevi saskaņā ar saviem noteikumiem, godināt Dievību ar publisku pielūgsmi, palīdzēt saviem locekļiem reliģiskās dzīves īstenošanā un atbalstīt viņus ar doktrīnu, kā arī veicināt institūcijas, kurās locekļi sadarbojas, lai sakārtotu savu dzīvi saskaņā ar saviem reliģiskajiem principiem.

Reliģiskajām kopienām ir arī tiesības, lai ar juridisku līdzekļu vai civilās varas administratīvu darbību palīdzību tām netiktu liegts ievēlēt, apmācīt, iecelt un pārcelt savus garīdzniekus, sazināties ar reliģiskajām iestādēm un kopienām citās pasaules daļās, kā arī izvēlēties reliģiskās ēkas un iegūt un izmantot atbilstošu īpašumu.

Reliģiskajām kopienām ir arī tiesības netikt liegts mācīt un publiski apliecināt savu ticību gan mutiski, gan rakstiski. Tomēr, izplatot reliģisko ticību un ieviešot paražas, vienmēr jāatturas no jebkāda veida rīcības, kas varētu šķist piespiešana, negodīga vai netaisnīga pārliecināšana, īpaši attiecībās ar neizglītotiem vai trūcīgiem cilvēkiem. Šāda rīcība būtu jāuzskata par savu tiesību ļaunprātīgu izmantošanu un citu personu tiesību pārkāpumu.

Reliģiskā brīvība ietver arī reliģisko kopienu tiesības brīvi paust savu doktrīnu unikālo vērtību sabiedrības sakārtošanai un visas cilvēka darbības atdzīvināšanai. Visbeidzot, indivīdu tiesības, vadītas pēc savām reliģiskajām jūtām, brīvi pulcēties vai dibināt izglītības, kultūras, labdarības un sociālas apvienības ir balstītas uz cilvēces sociālo dabu un pašas reliģijas būtību.

Ģimenes reliģiskā brīvība

5. Katrai ģimenei kā sabiedrībai ar savām neatņemamajām un pamattiesībām ir tiesības brīvi organizēt savu reliģisko dzīvi vecāku vadībā. Vecākiem ir tiesības noteikt reliģiskās izglītības formu, kas sniedzama viņu bērniem, saskaņā ar savu reliģisko pārliecību. Tāpēc civilajai varai ir jāatzīst vecāku tiesības izvēlēties skolas vai citus izglītības veidus ar patiesu brīvību, neuzliekot viņiem netaisnīgus apgrūtinājumus ne tieši, ne netieši par šo izvēles brīvību. Turklāt vecāku tiesības tiek pārkāptas, ja bērni tiek spiesti apmeklēt skolas stundas, kas neatbilst vecāku reliģiskajai pārliecībai, vai ja tiek uzspiesta vienota izglītības sistēma, kas pilnībā izslēdz reliģisko apmācību.

Reliģiskās brīvības veicināšana

6. Tā kā sabiedrības kopējais labums, kas ir to sociālās dzīves apstākļu kopums, ar kuriem cilvēki var pilnīgāk un vieglāk sasniegt savu pilnību, galvenokārt balstās uz cilvēka personas tiesību un pienākumu ievērošanu, reliģijas brīvības tiesību aizsardzība attiecas uz pilsoņiem, valsts iestādēm, Baznīcu un citām reliģiskajām kopienām atbilstoši katras no tām īpašajai būtībai, ņemot vērā to attiecīgos pienākumus pret kopīgo labumu.

Neaizskaramu cilvēktiesību aizsardzība un veicināšana ir visu pilsonisko iestāžu būtisks pienākums. Tāpēc pilsoniskajai varai ir efektīvi jāuzņemas atbildība par visu pilsoņu reliģiskās brīvības aizsardzību, izmantojot taisnīgus likumus un citus piemērotus līdzekļus, un jāveicina labvēlīgi apstākļi, kas veicina reliģisko dzīvi, lai pilsoņi varētu efektīvi īstenot savas reliģiskās tiesības un pildīt savus pienākumus, un pati sabiedrība tādējādi varētu baudīt taisnīguma un miera svētības, kas izriet no cilvēces uzticības Dievam un Viņa svētajai gribai.

Ja, ņemot vērā tautu īpašos apstākļus, reliģiskajai kopienai sabiedrības tiesiskajā kārtībā tiek piešķirta īpaša pilsoniska atzīšana, ir nepieciešams, lai vienlaikus tiktu atzītas un respektētas visu pilsoņu un reliģisko kopienu tiesības uz brīvību reliģiskajos jautājumos.

Visbeidzot, civilajai varai ir jānodrošina, lai pilsoņu juridiskā vienlīdzība, kas arī pieder pie sabiedrības kopējā labuma, nekad, ne atklāti, ne slepeni, netiktu aizskarta reliģisku iemeslu dēļ, jo starp viņiem netiek pieļauta nekāda diskriminācija.

No tā izriet, ka valsts vara nevar ar spaidiem, bailēm vai jebkādiem citiem līdzekļiem piespiest pilsoņus atzīties vai atteikties no kādas reliģijas, kā arī nevar liegt nevienam pievienoties reliģiskai kopienai vai pamest to. Un tas vēl jo vairāk ir pretrunā ar Dieva gribu un cilvēka un ģimenes svētajām tiesībām, ja spēks jebkādā veidā tiek izmantots, lai iznīcinātu vai apspiestu reliģiju, vai tā būtu visas cilvēces, konkrētā reģionā vai konkrētā grupā.

Reliģiskās brīvības robežas

7. Cilvēku sabiedrībā tiek īstenotas tiesības uz reliģijas brīvību, un tāpēc to izmantošana ir pakļauta noteiktiem noteikumiem, kas to regulē.

Īstenojot visas brīvības, jāievēro personiskās un sociālās atbildības morālais princips: īstenojot savas tiesības, katram indivīdam un sociālajai grupai morālais likums ir pienākums ņemt vērā citu tiesības, savus pienākumus pret citiem un visu kopīgo labumu. Ir jārīkojas taisnīgi un cilvēcīgi pret ikvienu.

Turklāt, tā kā pilsoniskajai sabiedrībai ir tiesības aizsargāties pret pārkāpumiem, kas var notikt, aizbildinoties ar reliģijas brīvību, galvenokārt civilās varas pienākums ir nodrošināt šo aizsardzību. Tomēr tas nedrīkst notikt patvaļīgi vai negodīgi dodot priekšroku vienai pusei, bet gan saskaņā ar tiesību normām, kas atbilst objektīvajai morālajai kārtībai. Šīs normas ir nepieciešamas šo tiesību efektīvai aizsardzībai visiem pilsoņiem un šo tiesību mierīgam līdzsvaram, godīgas sabiedriskās kārtības, kas ir sakārtota līdzāspastāvēšana patiesā taisnīgumā, pienācīgai veicināšanai un sabiedrības morāles aizsardzībai. Tas viss ir būtiska kopējā labuma sastāvdaļa un ir ietverts sabiedriskās kārtības jēdzienā. Turklāt sabiedrībā ir jāievēro integrālās brīvības princips, saskaņā ar kuru brīvība cilvēcei ir jāatzīst pēc iespējas plašāk un tā jāierobežo tikai tad un tiktāl, cik tas nepieciešams. Izglītība brīvības īstenošanai.

8. Mūsu laika cilvēki tiek pakļauti dažādiem spiedieniem un viņiem draud briesmas zaudēt savu izvēles brīvību. Turklāt ne mazums ir tādu, kas ir noskaņoti noraidīt jebkādu pakļaušanos, aizbildinoties ar brīvību, un noniecināt pienācīgu paklausību.

Tāpēc šis Vatikāna koncils mudina ikvienu, bet jo īpaši tos, kas ir atbildīgi par citu cilvēku izglītošanu, censties veidot cilvēkus tā, lai viņi, respektējot morālo kārtību, paklausītu likumīgajai varai un būtu patiesas brīvības cienītāji; vīrieši, kas vērtē lietas pēc saviem kritērijiem patiesības gaismā, kas organizē savu darbību ar atbildības sajūtu un kas cenšas atbalstīt visu patieso un taisnīgo, labprāt saistot savu rīcību ar citu rīcību.

Tāpēc reliģijas brīvībai vajadzētu veicināt arī to, lai cilvēki atbildīgāk pildītu savus pienākumus sabiedriskajā dzīvē.

II NODAĻA

Reliģiskā brīvība atklāsmes gaismā

Reliģiskās brīvības doktrīna
Tās saknes ir dziļi iesakņojušās Atklāsmes grāmatā

9. Kad šis Vatikāna koncils deklarē cilvēka tiesības uz reliģisko brīvību, tas savu deklarāciju balsta uz cilvēka personas cieņu, kuras prasības gadsimtu pieredzes gaitā ir kļuvušas arvien acīmredzamākas cilvēka prātam. Turklāt šī brīvības doktrīna sakņojas dievišķajā Atklāsmē, un tāpēc kristiešiem tā ir jāievēro vēl reliģiozāk. Jo, lai gan Atklāsme tieši neapstiprina tiesības uz imunitāti pret ārēju spaidu reliģiskos jautājumos, tā tomēr atklāj cilvēka personas cieņu visā tās pilnībā, parāda Kristus pieeju cilvēka brīvībai, pildot pienākumu ticēt Dieva vārdam, un māca mums garu, kas šī Skolotāja mācekļiem ir jāatpazīst un jāseko it visā. Tas viss precizē vispārējos principus, uz kuriem balstās šīs deklarācijas doktrīna par reliģisko brīvību. Pirmām kārtām reliģiskā brīvība sabiedrībā pilnībā atbilst kristīgās ticības akta brīvībai.

Ticības akta brīvība

10. Viens no svarīgākajiem katoļu doktrīnas principiem, kas ietverts Dieva Vārdā un ko pastāvīgi māca Baznīctēvi, ir tāds, ka cilvēkam, ticot, ir jāatbild Dievam brīvprātīgi un ka tāpēc nevienu nedrīkst piespiest pieņemt ticību pret savu gribu. Jo ticības akts pēc savas būtības ir brīvprātīgs, jo cilvēks, ko Kristus, Glābējs, ir atpestījis un Jēzus Kristus ir aicinājis kļūt par Dieva dēlu, nevar pieķerties Dievam, kas sevi atklāj, ja vien, Tēva pavedināts, viņš nedod Dievam racionālu un brīvu ticības dāvanu. Tāpēc ticības dabai pilnībā atbilst tas, ka jebkāda veida cilvēku uzspiešana reliģiskos jautājumos ir izslēgta. Līdz ar to reliģiskās brīvības režīms būtiski veicina tāda stāvokļa veicināšanu, kurā cilvēki var viegli tikt aicināti uz kristīgo ticību, pieņemt to pēc savas gribas un aktīvi to apliecināt visos savas dzīves aspektos.

Kristus un apustuļu uzvedība

11. Dievs noteikti aicina cilvēkus kalpot Viņam garā un patiesībā, un tāpēc viņi ir saistīti sirdsapziņā, bet ne piespiesti. Jo Dievs ņem vērā cilvēka cieņu, kuru Viņš pats ir radījis, kuram jāvadās pēc savas gribas un jābauda brīvība. Tas īpaši izpaudās Kristū Jēzū, kurā Dievs pilnībā atklāja sevi un darīja zināmus savus ceļus. Patiešām, Kristus, kas ir mūsu Skolotājs un Kungs, lēnprātīgs un pazemīgs no sirds, pacietīgi vilka un aicināja mācekļus. Ir taisnība, ka Viņš atbalstīja un apstiprināja savu sludināšanu ar brīnumiem, lai iedvesmotu un stiprinātu savu klausītāju ticību, bet nevis lai viņus piespiestu. Viņš noteikti norāja to neticību, kas Viņu dzirdēja, bet sodu atstāja Dieva ziņā tiesas dienai. Kad Viņš sūtīja apustuļus pasaulē, Viņš tiem teica: "Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tas tiks pazudināts" (Marka 16:16). Bet Viņš, zinādams, ka starp kviešiem ir iesētas nezāles, pavēlēja, lai abas atstātu augt līdz ražas novākšanai, kas notiks laikmeta beigās. Atsakoties no politiskā Mesijas un varas valdnieka lomas, Viņš deva priekšroku sevi saukt par Cilvēka Dēlu, kurš nāca, “lai kalpotu un atdotu savu dzīvību par atpirkšanas maksu par daudziem” (Marka 10:45). Viņš atklāja sevi kā perfektu Dieva Kalpu, kurš “nenolauž ielauztu niedri un nedzēš kvēlojošu degli” (Mateja 12:20). Viņš atzina civilo varu un tās tiesības, pavēlot maksāt ķeizaram nodokļus, taču Viņš skaidri brīdināja, ka ir jārespektē Dieva pārākās tiesības: “Dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder” (Mateja 22:21). Visbeidzot, pabeidzot pestīšanas darbu pie krusta, lai iegūtu pestīšanu un patiesu brīvību cilvēcei, Viņš pabeidza Savu atklāsmi. Viņš liecināja par patiesību, bet nevēlējās to uzspiest ar varu tiem, kas Viņam pretrunāja. Jo Viņa valstība netiek aizstāvēta ar varu, bet tiek nodibināta, liecinot par patiesību un klausoties tajā, un aug mīlestībā, ar kuru Kristus, paaugstināts pie krusta, velk cilvēkus pie Sevis.

Apustuļi, mācīti no Kristus vārda un piemēra, sekoja tam pašam ceļam. Jau no Baznīcas pirmsākumiem Kristus mācekļi centās vadīt cilvēkus atzīt Kristu par Kungu nevis ar piespiešanu vai viltību, kas nav Evaņģēlija cienīga, bet galvenokārt ar Dieva vārda spēku. Viņi apņēmīgi sludināja visiem Dieva Pestītāja plānu, "kas vēlas, lai visi cilvēki tiktu izglābti un nonāktu pie patiesības atziņas" (1 Tim. 2:4); bet vienlaikus viņi cienīja vājos, pat tos, kas maldās, tādējādi parādot, kā "katrs dos Dievam atbildību par sevi" (Rom. 14:12), un tikmēr viņam jāpakļaujas savai sirdsapziņai. Tāpat kā Kristus, arī apustuļi vienmēr bija apņēmušies liecināt par Dieva patiesību, uzdrošinoties arvien drosmīgāk sludināt tautas un varas iestāžu priekšā "Dieva vārdu ar paļāvību" (Ap. d. 4:31). Jo viņi ar nelokāmu ticību ticēja, ka pats Evaņģēlijs patiesi ir Dieva spēks ikviena ticīgā glābšanai. Tāpēc, nicinot visus “miesas ieročus” un sekojot Kristus lēnprātības un pazemības piemēram, viņi sludināja Dieva vārdu, pilnībā paļaujoties uz tā dievišķo spēku iznīcināt Dieva ienaidnieku varas un vadīt cilvēkus pie ticības un paklausības Kristum. Apustuļi, tāpat kā Skolotājs, atzina likumīgu civilo varu: “Nav citas varas, kā vien Dieva iecelta,” māca apustulis, kurš tāpēc pavēl: “Ikviens lai ir paklausīgs valdošajām varām…” “Kas pretojas varai, tas pretojas Dieva iedibinātajai kārtībai” (Rom. 13:1-2). Un tajā pašā laikā viņi nebaidījās pretrunāt ar sabiedrisko varu, kad tā pretojās Dieva svētajai gribai: “Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem” (Apustuļu darbi 5:29). Neskaitāmi mocekļi un ticīgie ir sekojuši šim ceļam gadsimtu gaitā un visā pasaulē.

Baznīca seko Kristus un apustuļu pēdās

12. Tāpēc Baznīca, uzticīga Evaņģēlija patiesībai, seko Kristus un apustuļu ceļam, atzīstot un veicinot reliģisko brīvību kā atbilstošu cilvēka cieņai un Dieva atklāsmei. Visos laikmetos tā ir saglabājusi un mācījusi mācību, kas saņemta no Skolotāja un apustuļiem. Lai gan Dieva tautas dzīvē, tai ejot cauri cilvēces vēstures līkločiem, dažkārt ir bijusi rīcība, kas mazāk atbilst Evaņģēlija garam un pat ir pretēja tam, Baznīca vienmēr ir saglabājusi mācību, ka nevienu nedrīkst piespiest pieņemt ticību.

Tādā veidā evaņģēliskā rūgšana ilgstoši iedarbojās cilvēku prātos un gadsimtu gaitā spēcīgi veicināja to, ka viņi spēja pilnīgāk izprast savas personas cieņu un nobriedināt pārliecību, ka reliģiskos jautājumos šī cieņa ir jāsaglabā sabiedrībā, kas ir imūna pret jebkādu cilvēku spaidu.

Baznīcas brīvība

13. Starp lietām, kas attiecas uz Baznīcas labumu, patiesībā arī uz pašas laicīgās sabiedrības labumu, un kas ir jāsaglabā vienmēr un visur un jāaizstāv pret jebkādu netaisnību, noteikti ir ārkārtīgi svarīgi, lai Baznīca baudītu tik lielu rīcības brīvību, cik nepieciešams, lai rūpētos par cilvēces pestīšanu. Jo šī ir svēta brīvība, ar kuru Dieva Vienpiedzimušais Dēls bagātināja Baznīcu, atpircis to ar savām asinīm. Tā patiesi ir tik iekšēja Baznīcai, ka tie, kas tai pretojas, rīkojas pretēji Dieva gribai. Baznīcas brīvība ir pamatprincips attiecībās starp Baznīcu un valsts varu, kā arī visu pilsonisko kārtību.

Baznīca pretendē uz brīvību cilvēku sabiedrībā un jebkuras publiskas varas priekšā, jo tā ir garīga vara, ko iedibinājis Kungs Kristus, kuram saskaņā ar dievišķu pavēli pienākas iet pa visu pasauli un sludināt Evaņģēliju visai radībai. Tāpat Baznīca pretendē uz brīvību tiktāl, ciktāl tā ir cilvēku sabiedrība, kuriem ir tiesības dzīvot pilsoniskā sabiedrībā saskaņā ar kristīgās ticības normām.

Tagad, kur reliģiskā brīvība valda kā norma – ne tikai vārdos pasludināta vai tikai likumos apstiprināta, bet arī patiesi īstenota praksē –, tur Baznīca galu galā sasniedz stabilu stāvokli gan likumā, gan faktiski nepieciešamajai neatkarībai savas dievišķās misijas izpildē, neatkarībai, ko baznīcas varas iestādes sabiedrībā ir visneatlaidīgāk apliecinājušas. Un vienlaikus kristiešiem, tāpat kā visiem pārējiem cilvēkiem, ir pilsoniskās tiesības netikt liegts dzīvot saskaņā ar savu sirdsapziņu. Tāpēc pastāv harmonija starp Baznīcas brīvību un reliģisko brīvību, kas ir jāatzīst par visu cilvēku un kopienu tiesībām un jāapstiprina tiesību sistēmā.

Baznīcas pienākums

14. Lai izpildītu dievišķo uzdevumu: "dariet par mācekļiem visas tautas" (Mt. 18, 19-20), katoļu baznīcai ir uzcītīgi jācenšas, "lai Dieva vārds tiktu izplatīts un godināts" (2 Tes. 3, 1).

Viņš dedzīgi lūdz visus savus bērnus vispirms celt "lūgumus, lūgumus, pielūgsmes un pateicības dziesmas par visiem cilvēkiem... Jo tas ir labi un patīkami Dievam, mūsu Pestītājam, kas vēlas, lai visi cilvēki tiktu izglābti un nonāktu pie patiesības atziņas" (1. Tim. 2:1-4).

Savukārt ticīgajiem, veidojot savu sirdsapziņu, ir cītīgi jāpievērš uzmanība Baznīcas svētajai un drošajai mācībai. Jo pēc Kristus gribas katoļu Baznīca ir patiesības skolotāja, un tās misija ir autentiski sludināt un mācīt patiesību, kas ir Kristus, un vienlaikus ar savu autoritāti pasludināt un apstiprināt morālās kārtības principus, kas izriet no pašas cilvēka dabas. Turklāt, lai ticīgie ir gudri attiecībās ar neticīgajiem un izplata dzīvības gaismu “Svētajā Garā, sirsnīgā mīlestībā, patiesības vārdos” (2. Kor. 6:6–7), ar visu pārliecību un apustulisku dedzību, pat līdz asins izliešanai.

Jo māceklim ir nopietns pienākums pret Kristu Skolotāju – katru dienu labāk iepazīt patiesību, ko viņš no Viņa ir saņēmis, uzticīgi to sludināt un drosmīgi aizstāvēt, izslēdzot jebkādus līdzekļus, kas ir pretrunā ar Evaņģēlija garu. Tomēr vienlaikus Kristus mīlestība mudina viņu ar mīlestību, apdomību un pacietību izturēties pret tiem, kas dzīvo maldos vai ticības neziņā. Tāpēc jāņem vērā gan pienākumi pret Kristu – dzīvību dodošo Vārdu, kas jāsludina, gan cilvēka personas tiesības un žēlastības mērs, ko Dievs caur Kristu ir dāvājis cilvēcei, kas ir aicināta labprātīgi pieņemt un apliecināt ticību.

SECINĀJUMS

15. Tāpēc ir acīmredzams, ka mūsu laika cilvēki vēlas brīvi praktizēt reliģiju gan privāti, gan publiski; un vēl jo vairāk, ka reliģiskā brīvība daudzās konstitūcijās ir pasludināta par pilsoniskām tiesībām un ir svinīgi atzīta starptautiskos dokumentos.

Taču pastāv režīmi, kuros, lai gan to konstitūcija atzīst reliģiskās pielūgsmes brīvību, valsts vara pati cenšas liegt pilsoņiem praktizēt reliģiju un padarīt dzīvi reliģiskajām kopienām ārkārtīgi grūtu un nedrošu.

Ar prieku sveicot šī laika labvēlīgās zīmes, bet ar skumjām nosodot šos nožēlojamos faktus, Svētais Koncils mudina katoļus un lūdz visus cilvēkus ar vislielāko rūpību pārdomāt, cik nepieciešama ir reliģiskā brīvība, īpaši pašreizējos cilvēces apstākļos.

Ir acīmredzams, ka visas tautas kļūst arvien vienotākas, ka dažādu kultūru un reliģiju cilvēkus vieno ciešākas saites un ka pieaug apziņa par individuālo atbildību. Tāpēc, lai starp cilvēci tiktu nodibinātas un nostiprinātas mierīgas attiecības un saskaņa, ir svarīgi, lai reliģiskā brīvība tiktu aizsargāta ar efektīviem tiesiskajiem aizsardzības pasākumiem visā pasaulē un lai tiktu respektēti indivīdu augstākie pienākumi un tiesības brīvi attīstīt savu reliģisko dzīvi sabiedrībā.

Lai Dievs, visu Tēvs, dod, ka cilvēce, uzcītīgi ievērojot reliģisko brīvību sabiedrībā, ar Kristus žēlastību un Svētā Gara spēku, varētu sasniegt cildeno un nemainīgo "Dieva bērnu godības brīvību" (Rom. 8, 21).

Viss šajā Deklarācijā ietvertais bija patīkams Vissvētākās Koncila tēviem. Un Mēs, ar Kristus piešķirto apustulisko autoritāti, kopā ar Godājamajiem Tēviem Svētajā Garā, tos apstiprinām, nosakām un nostiprinām, un pavēlam, lai, sinodāli noteikti, tie tiktu izsludināti Dieva godam.

Romā, Svētā Pētera baznīcā, 1965. gada 7. decembrī.

Es, PĀVILS, katoļu baznīcas bīskaps